Itālijas lietišķā etiķete.
Īsa informācija par teritoriju.
Kultūras pamatorientācija 1. daļa.
Kultūras pamatorientācija 2. daļa.
Kultūras pamatorientācija 3. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 1. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 2. daļa.
Komunikācijas veidi.
Uzvedība sabiedriskās vietās.
Apģērbs.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 1. daļa.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 2. daļa.
Kā būt labam viesim vai namatēvam.
Biznesa kultūra.
Vairums amerikāņu savus iespaidus par Itāliju ir guvuši vai nu no ceļojumiem, vai arī no itāliešu imigrantiem Amerikā. Tomēr tā ir tikai neliela itāliešu kultūras daļa, tāpēc, raugoties no šīs šaurās perspektīvas, izdarīt secinājumus par Itāliju ir liela kļūda. Ceļojumos mēs ieraugām Itāliju kā eksotisku ēdienu un pieminekļu zemi, bet informācija, ko sniedz Amerikas itālieši, patiesībā raksturo tikai Dienviditālijas kultūru. Šī informācija ir transformējusies un neatspoguļo pilnīgi atšķirīgo mūsdienu itāliešu kultūru valsts ziemeļos.
Daudzējādā ziņā Itālijai kopīgs ir tikai nosaukums. Vēsturiski tās daudzie reģioni ir palikuši (daļēji to atšķirīgā ģeogrāfiskā stāvokļa, upju, kalnu un klimata dēļ, daļēji tāpēc, ka dažādos vēstures periodos šo pret invāziju jutīgo pussalas reģionu ir pārvaldījuši dažādi politiskie grupējumi) neatkarīgi cits no cita. Tiem pirmajā plānā ir savas pilsētas, apkaimes un ģimenes intereses. Amerikāņi vispirms sevi uzskata par amerikāņiem un tikai pēc tam konkrētā štata, pilsētas un reģiona iedzīvotājiem, turpretī itālieši (līdzīgi sevi izjūt arī daudzi citi eiropieši) vispirms domā par savu lauku sētu, tad — pilsētu, pēc tam — apgabalu un tikai pašās beigās apzinās sevi kā itāliešus. Itālija pirmo reizi faktiski tika apvienota nacionālā valstī deviņpadsmitajā gadsimtā (apvienošanās cīņu — Risorgiento — vadīja Džuzepe Garibaldi), taču vēl tagad valstī pastāv lieli kultūrapgabali ar atšķirīgu protokolu un etiķeti.
Uz robežlīnijas starp ziemeļiem un dienvidiem atrodas Roma, kas daudzos aspektos ir abu kultūru kombinācija un dažkārt — kompromiss. Šeit manāma stipra ziemeļu un dienvidu kultūru ietekme, kas nosaka Romas iedzīvotāju izturēšanās veidu. Reģionu uz dienvidiem no Romas dēvē par Mecodžorno (Mezzogiorno — dienas vidus) varbūt tāpēc, ka tajā ir labāk attīstīta lauksaimniecība nekā ziemeļos un klimats ir tuvs subtropiskajam. Mecodžorno reģiona zemnieki ķeras pie lauku darbiem agri no rīta un vēlu pēcpusdienā, dienas vidu atstājot maltītei un atpūtai (pusdienām un diendusai). Mecodžorno ļaudis uz ziemeļiem raugās kā uz svešu zemi, ko apdzīvo "vācieši un franči", kas visu dienu strādā un neprot baudīt dzīvi. Ziemeļitālijas lietišķo darījumu centrs ir Milāna, bet Mecodžorno reģiona centrs dienvidos ir Neapole, savukārt Roma ir administratīvā galvaspilsēta, kas cenšas apvienot abus valsts reģionus.
Ne vienmēr Romai tas izdodas. Ziemeļitālijā bieži vien atskan balsis, kas pieprasa neatkarību, tādēļ ka ļaudis valsts ziemeļos pelnot naudu, kuru Roma viņiem atņemot negodīgu nodokļu veidā un iztērējot mazāk produktīvajos dienvidos. Līdzīgas balsis ir dzirdamas arī dienvidos, ka ziemeļi, apmierinādami savas egoistiskās intereses, dzenot Itāliju postā. Daudzos aspektos neapolitāņi un milānieši atšķiras kā divas tautas, kas dzīvo dažādās valstīs.
Savā ziņā šī konflikta, tāpat kā pārējo konfliktu risinājums Itālijā ir pakārtots visu valsts problēmu "lielajam itāliešu risinājumam", kura būtība, pēc pazīstamā itāliešu sociologa Luidži Bardzīni domām, ir pēc iespējas pilnīgāka problēmas ignorēšana, jo to uzskata par tik un tā neatrisināmu. Itālija varētu būt brīnišķīga zeme, kuru ir vērts apmeklēt tieši tāpēc, ka tur cilvēki ik dienas daudz enerģijas patērē, lai dzīvi padarītu pēc iespējas brīnišķīgāku, skaistāku un patīkamāku, nevis risinot, bet notusējot grūtības. Galvenais trūkums šajā krāšņajā itāliešu gobelēnā saskaņā ar Bardzīni un citu pētnieku novērojumiem ir atteikšanās nodarboties ar to, kam patiesi ir jāpievērš pamatīga uzmanība, aizbildinoties ar faktu, ka vēstures gaitā risinājumi visbiežāk ir izrādījušies neefektīvi. Šādā interpretācijā izrādās, ka politiķi un biznesa ļaudis darbojas, lai apmierinātu vienīgi savas intereses, ka nekas patiesībā nemainās, jo nevajag pārmērīgi uztraukties par problēmām, kuras tik un tā nekad nevarēs atrisināt. Tāpēc itāliesiem neatliek nekas cits, kā katru dienu nodzīvot pēc iespējas bezrūpīgāk; dzīves degpunktā atrodas ģimene, draugi, ēdiens un māksla. Saknes šim mūsdienu itāliešu noraidošajam fatālismam, apbrīnojamajai un trauslajai ikdienas eksistencei ir meklējamas Itālijas vēsturē.
Vēsturiskais konteksts.
Itālijas galvaspilsēta Roma ir arī dižās klasiskās civilizācijas un vēlākās Rietumu kristietības šūpulis. Mūsdienu Itālijas daudzšķautņainās savdabības cēloņus palīdz izprast tās garā vēsture, kas aizsākās vēl pirms Romas dibināšanas, kad Itāliju apdzīvoja pirmtauta etruski, un pārtapa varenās Romas impērijas, bet pēc tam Svētās Romas impērijas vēsturē. Viduslaikos nostiprinājās pāvesta vara, tad sekoja renesanse. Itālijas sadalīšana dažādu Eiropas karaļnamu starpā noslēdzās ar valsts apvienošanas cīņām (Risorgimento) un Itālijas lomas pieaugumu divdesmitā gadsimta pasaules karos. Nelokāmā Romas Katoļu baznīca un Eiropas monarhiju hierarhija (Francija valdīja Itālijas ziemeļos un dienvidos, Vācija — austrumos) bija tie avoti, kuri veidoja mūsdienu itāliešu mentalitāti. Nerimstošais vēstures rats nekad nav būtiski mainījis parastā itālieša ikdienas eksistenci; patiesībā šķiet, ka tas itāliešos ir stiprinājis ticību vienīgi savai ģimenei un uzticamiem draugiem, radījis samērā cinisku attieksmi pret pilsonisko dzīvi un attaisnojis indivīda pārliecību, ka citiem viņš tikai epizodiski var nest labumu. Pat agrīno etrusku lauku dzīves nedrošību (kas vēl šodien atspoguļojas daudzos laucinieku pagāniskajos ticējumos) pastiprināja pašas zemes seismiskā nestabilitāte. Fašistu diktators Benito Musolīni esot teicis: "Itāliešus ir grūti pārvaldīt... veltas pūles." Ļaudis jūt dziļu skepsi pret to, ka, pieliekot pūles, ir iespējams patiesi ietekmēt notikumus un lietas, un attiecīgi rīkojas kā aktieri lugā, kurai nav noslēguma, dzīvodami no dienas dienā kā uz krāšņi noformētas skatuves.
Dīns Fosters
reklāma
