Itālijas lietišķā etiķete.
Īss ievads Itālijas un itāliešu tautas kultūrā.
Īsa informācija par teritoriju.
Kultūras pamatorientācija 1. daļa.
Kultūras pamatorientācija 3. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 1. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 2. daļa.
Komunikācijas veidi.
Uzvedība sabiedriskās vietās.
Apģērbs.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 1. daļa.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 2. daļa.
Kā būt labam viesim vai namatēvam.
Biznesa kultūra.
2. Kāda ir vislabākā attieksme pret laiku?
MONOHRONISKA VAI POLIHRONISKA? Ārpus ziemeļu lielpilsētām laiks rit pa apli un ir ļoti polihronisks. Vismonohroniskākais tas ir Milānā, bet, virzoties uz dienvidiem, vecais lauku dzīvesveids izzūd visai lēni, kaut arī tagad, no rīta piecēlušies, cilvēki vairs neķeras pie lauku darbiem. Lauku apvidos visvieglāk strādāt ir agri no rīta un vēlu vakarā, kad nav tik karsts. Pusdienas svelme parasti ir pārāk nomācoša, toties sniedz lielisku iespēju labi pieēsties un nosnausties pirms dosanās atpakaļ uz lauku, lai turpinātu darbu līdz saulrietam.
Darbs Milānā nozīmē ierašanos iestādē pulksten 9.00 no rīta un tūlītēju ķeršanos pie saviem darba pienākumiem; sanāksmes sākas, kā ieplānots, un parastās pusdienas (nevis augsta līmeņa oficiālās pusdienas) ilgst ne vairāk par stundu; pat lietišķās vakariņas nesākas ar lielu atkāpi no paredzētā laika (aizkavēšanās nepārsniedz pusstundu). Romā birojā var ierasties pulksten 9.00 no rīta, taču reālais darbs nesākas agrāk par pulksten 9.30. Pusdienas paiet daudz nesteidzīgāk: tās sākas pulksten 13.00 un turpinās līdz pat 14.30; sanāksmes un norunātas tikšanās var aizkavēties pusstundas robežās salīdzinājumā ar noteikto laiku; iestādi neviens neatstāj, lai dotos mājup, līdz pulksten 19.00 vai 19.30 vai pat vēlāk; lietišķās vakariņas sākas stundu pēc noteiktā ierašanās laika. Neapolē iestādē ierodas laikā starp pulksten 8.30 un 9.30, taču darbs nopietni nesākas līdz pulksten 10.00; pusdienas ir pulksten 13.00 vai 14.00 un turpinās līdz pulksten 16.00; iestādē ierēdņi paliek līdz pulksten 19.00 vai 20.00; sanāksmes un norunātas tikšanās sākas un beidzas atkarībā no tā, kad ierodas un aiziet projām Iēmējpersonas; lietišķās vakariņas nesākas agrāk par vienu vai divām stundām pēc paredzētā laika. Visā Itālijā piektdienas un sestdienas nakts uzdzīve visbiežāk ievelkas līdz saullēktam. Virzienā cauri Itālijai uz dienvidiem "laiks kļūst lēnāks".
RISKĒT VAI IZVAIRITIES NO RISKA? Latīņu kultūrām vispār ir raksturīga izvairīšanās no riska, un tas ir viens no faktoriem, kas veicina struktūras un hierarhijas rašanos. Itālijā šī tendence pastiprinās, virzoties no ziemeļiem uz dienvidiem. Neapolē lēmumu pieņemšana mēdz būt lēna un nogurdinoša, taču ātrāka nekā Milānā. Abos gadījumos vairāk vai mazāk ir nepieciešamas konsultācijas dažādos līmeņos, un daudziem ir jāsniedz informācija, kas, virzīdamās pa subordinācijas ķēdi (cordata), galu galā sasniedz vienīgo galīgo lēmēju, kurš uzklausa padomu no apakšas un pēc tam pieņem izšķirošo lēmumu. Kaut gan debates ir parasta lieta, tomēr faktiem, kas apstiprina alternatīvos viedokļus, jāatbilst paredzamajam subjektīvajam spriedumam, citādi tie šķiet nepārliecinoši. Pat gadījumā, kad lēmumu pieņemšana ir uzticēta atsevišķiem indivīdiem, izšķirošais solis tiek sperts ar lielu vilcināšanos.
ORIENTĀCIJA UZ PAGĀTNI VAI ORIENTĀCIJA UZ NĀKOTNI? Savā būtībā itālieši ir fatālisti. Tomēr viņi nebūt nesēro pēc pagātnes, lai cik slavena tā arī būtu ar Itālijas milzīgo ieguldījumu kultūrā (mākslā, ēdienu gatavošanā, mūzikā, inženierzinātnē, literatūrā utt.). Tomēr ļaudis neilgojas arī pēc nākotnes, jo vispārējā pesimisma dēļ par to, ka nav spējīgi kontrolēt notikumu gaitu, viņi cenšas, cik vien iespējams, dzīvot šodienai.
Dīns Fosters
reklāma
