Īss ievads Francijas un franču kultūrā.
Īsa informācija par teritoriju.
Kultūras pamatorientācija 1. daļa.
Kultūras pamatorientācija 3. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 1. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 2. daļa.
Komunikācijas veidi.
Uzvedība sabiedriskās vietās.
Apģērbs.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 1. daļa.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 2. daļa.
Kā būt labam viesim vai namatēvam.
Biznesa kultūra.
2. Kāda ir vislabākā attieksme pret laiku?
MONOHRONISKA VAI POLIHRONISKA. Frančiem ir raksturīgs konfliktējošs latīņu polihronisma un Ziemeļeiropas monohronisma sajaukums (laika uztvere Francijas ziemeļos — ieskaitot Parīzi — parasti ir monohroniskāka nekā dienvidos). Tāpēc frančiem itin bieži šķiet pilnīgi pieņemami uz sabiedriskiem pasākumiem ierasties ar nokavēšanos, bet iestādē uzkavēties vēl dažas minūtes, lai pabeigtu darbu, kaut gan ir laiks doties uz sanāksmi. Tomēr lielo pilsētu zonā situācija strauji mainās, tur darba režīms un termiņi mēdz būt neparasti stingri.
RISKĒT VAI IZVAIRITIES NO RISKA? Latīņu kultūrām ir raksturīga izvairīšanās no riska; tas ir dzinējspēks, kas rada struktūru un hierarhiju. Izņēmums nav arī Francija. Lēmumu pieņemšana mēdz būt lēna un apnicīga, jo nepieciešams konsultēties dažādos hierarhijas līmeņos un daudziem resoriem jāpiegādā informācija. Franči visu cenšas izdarīt korekti : visu rūpīgi izanalizēt, ja nepieciešams, vairākas reizes, un debatēt par visiem lēmuma aspektiem, līdz tas top skaidrs un vienprātīgi pieņemams. Pat gadījumos, kad tiesības lemt ir piešķirtas indivīdiem, sperot izšķirošo soli, vērojama atturība.
ORIENTĀCIJA UZ PAGĀTNI VAI ORIENTĀCIJA UZ NĀKOTNI? Francija daudzējādā ziņā orientējas uz pagātni. Bez svarīga iemesla nav nekādas vajadzības rīkoties citādi, nekā darītu pagātnē. Tomēr frančiem vērojama arī spilgti izteikta tendence pētīt, pārbaudīt, analizēt un pārskatīt, un, ja tas noved pie labākas metodes, kā rīkoties, risināt kādu problēmu vai pat atklāt jaunu problēmu, ieraudzīt lietas jaunā gaismā, šāda pieeja tiek apsveikta (kaut arī tā noved pie pārmaiņām). Šeit mēs redzam franču komplicēto un pretrunīgo uzskatu, ka cilvēki ar konsekventas domāšanas palīdzību paši var noteikt savu likteni, un pretējo — gallisko pārliecību c'est la vie, ka jāpakļaujas augstākiem spēkiem. No tā izriet secinājums, ka lietas jāpieņem tādas, kādas tās ir, taču ar pārliecību, ka iespējams rīkoties arī labāk, ja vien... un tāpēc jau šodien dzīve jābauda līdz pēdējai iespējai. Nebūs viegli atrast francūzi, kas būtu ar mieru upurēt šīsdienas labumus un svētlaimi, vietā liekot rītdienas nenoteiktību un solījumus.
Dīns Fosters
reklāma
