Īss ievads Francijas un franču kultūrā.
Īsa informācija par teritoriju.
Kultūras pamatorientācija 1. daļa.
Kultūras pamatorientācija 2. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 1. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 2. daļa.
Komunikācijas veidi.
Uzvedība sabiedriskās vietās.
Apģērbs.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 1. daļa.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 2. daļa.
Kā būt labam viesim vai namatēvam.
Biznesa kultūra.
3. Kā sabiedrībai vislabāk sazināties ar pārējo pasauli?
ŠAURA KONTEKSTA TIEŠIE VAI PLAŠA KONTEKSTA NETIEŠIE KOMUNIKATORI?
Franči ir tieši, šaura konteksta komunikatori. Viņi ciena debates un to rezultātā noskaidroto patiesību, kas viņus atbrīvo no nepieciešamības runāt "pa spalvai". Parasti viņi saka to, ko domā, — dažreiz dedzīgi, citreiz piesardzīgi —, taču parasti viņu dabā nav sagrozīt vārdus. Franči jūs vērtē pēc jūsu spējas demonstrēt intelektuālās iemaņas; vēl labāk, ja tas nozīmē ideju konfrontāciju, asas debates un vārdu apmaiņu. Jūs respektēs par spēju būt attapīgiem, pat ja jūsu teiktais nesaskanēs ar viņu uzskatiem.
ORIENTĀCIJA UZ PROCESU VAI REZULTĀTU. Tātad viens no franču kultūras svarīgākajiem aspektiem ir ticība, ka ar racionālas domāšanas palīdzību iespējams pārvarēt problēmas un rast risinājumus. Francijas revolūcijas filozofiskais pamatojums rodams jau agrākos franču domātāju darbos. Revolūcijas laikā Francijas katoļu ticības bastions— Parīzes Dievmātes katedrāle (Notre-Dame) tika pārdēvēta par "Racionālās domas templi". Lielais franču filozofs Dekarts (kas, starp citu, bija arī matemātiķis) palicis atmiņā ar izteicienu Je pense, donc je suis (Es domāju, tātad es esmu) — tā ir dekartiskā doma un deduktīvās loģikas racionāls pielietojums — iemaņa, kuru franču skolēni nepārtraukti apgūst skolās. Tāpēc viņu domāšanas process un metode nereti ir svarīgāka nekā domāšanas rezultāts vai secinājumi. Ja process ir pareizs, tad viņiem nav jāraizējas arī par secinājumiem. Francijā joko par to, kā divi franču menedžeri diskutē par biznesa plāna priekšrocībām — viens saka otram: "Nu, es domāju tas darbosies praksē... bet nedarbosies teorijā." Šī deduktīvā metode noved pie tā, ka milzīga uzmanība tiek pievērsta jautāju mam, kāpēc kaut kas tiek darīts; rezultātā dažreiz rodas īsti šedevri, skaisti teiktas runas vai idejas ar apšaubāmu praktisko pielietojumu. Francijā tas viss gūst vispārēju apbrīnu.
FORMĀLA VAI NEFORMĀLA? Tā kā eksistē "pareizas" un "nepareizas" rīcības metodes, tad pastāv arī tendence formalizēt attiecības — kā sabiedrībā, tā uzņēmējdarbībā. Francu kultūra ir formāla kultūra. Bērnus audzina stingrā uzraudzībā, disciplīnā un struktūrā. Agrāk franču sabiedrība bija organizēta trīs sociālos slāņos pēc dizciltības pakāpes, bet tagad — krasi izteiktās šķirās ar savām atšķirības zīmēm. Franču valodā ir formālais un neformālais stils. Cilvēku uzvedību nosaka etiķete un protokols. Franču kultūrai nav raksturīgs vienkāršais, vieglais un ikdienišķais: tā ir ļoti formāla, komplicēta un strukturēta.
Dīns Fosters
reklāma
