Īss ievads Francijas un franču kultūrā.

Īsa informācija par teritoriju. 

Kultūras pamatorientācija 2. daļa.

Kultūras pamatorientācija 3. daļa.

Sasveicināšanās un iepazīšanās 1. daļa.

Sasveicināšanās un iepazīšanās 2. daļa.

Komunikācijas veidi.

Uzvedība sabiedriskās vietās. 

Apģērbs.

Ēšanas un dzeršanas etiķete 1. daļa. 

Ēšanas un dzeršanas etiķete 2. daļa.

Kā būt labam viesim vai namatēvam.

Biznesa kultūra.

Kā cilvēkiem vislabāk veidot savstarpējās attiecības? 

ATKARIBA VAI NEATKARIBA NO CITIEM? Francijas revolūcijas moto Liberte, Egalite, Fraternite (" Brīvība, vienlīdzība, brālība" ) daudz izsaka par to, ko franči gaida no indivīdu savstarpējām attiecībām sabiedrībā. Atšķirībā no britiem vai amerikāņiem franči ir pārliecināti, ka sabiedrība (cilvēku grupa) kalpo indivīdam. Valdība pastāv, lai rūpētos par tautu. Indivīdi gūst labumu, ja sabiedrība ir pareizi organizēta, un indivīdu vajadzību apmierināšana daudzējādā ziņā ir labi sakārtotas sabiedrības pienākums. Britu un amerikāņu pasaules uztverē sabiedrība vairāk iegūst, ja indivīdi ir spējīgi sasniegt personīgos mērķus un ir brīvi no valdības ierobežojumiem. Amerikāņi un briti uzskata, ka sabiedrība savu darbu veic vislabāk, ja tā nestājas indivīda ceļā un nedomā par to, ko indivīds var itin labi izdarīt pats. Francijā ir otrādi, tomēr tiek ievērota indivīda brīvība — varas svārsts nekad nenosveras tik tālu, ka ir apdraudēta indivīda brīvība vai individualitāte. Daudzējādā ziņā katoļu un latīņu kultūras priekšstats par indivīda atkarību no grupas ir pamats, uz kura balstās Francijas vēsture, ko tomēr ietekmējusi arī no ziemeļiem ienākusī reformācijas ideja, ka pestīšana ir atkarīga no indivīda privātajām attiecībām ar Dievu. Rezultātā ir izveidojušās uzvedības normas, kas var būt visai savdabīgas, tomēr vienmēr iekļaujas no augšas noteiktajās struktūrās un formās. 

ORIENTĀCIJA UZ HIERARHIJU VAI ORIENTĀCIJA UZ LĪDZTIESĪBU? Tūkstoš gadus franču dzīves pamatā bija feodālas, strukturētas šķiru attiecības. Tad vienā noteiktā mirklī dzīve mainījās, un kopš tā laika franči ar lielām pūlēm cenšas izveidot racionālu sabiedrības struktūru, kurā īstenotos visi Francijas revolūcijas mērķi. Šo pūļu rezultātā franču ikdienā tiek akcentēta organizācijas, struktūras un hierarhijas loma. Lietu stāvokli maina ļoti lēnām un nelabprāt, jo pārmaiņas hierarhijā nozīmē kaut ko revolucionāru. Tāpēc franči stūrgalvīgi pretojas pārmaiņām pašu pārmaiņu dēļ, kaut arī atzīdami (vai diskutēdami), ka tās varbūt ir nepieciešamas. Vēsturiskā skatījumā tās nozīmē lēnu, taču neapturamu sabiedrības spēku koncentrāciju, kas galu galā izlaužas pilsoņu nemieru un revolucionāru pārmaiņu formā. Francijā noteikumi, struktūra un organizācija ir daudz svarīgāki nekā produktivitāte, eksperimentēšana, elastība vai individuālie faktori. Kopš monarhijas laikiem franču dzīves (un franču sabiedrības) organizāciju nosaka birokrātija, administratīva sīkumainība un sastingusi hierarhiska struktūra. Ar to ir saistīta arī tieksme pēc spēcīgas centralizācijas, kad lēmumus pieņem aizvien šaurāks un šaurāks personu loks, virzoties augšup uz hierarhijas piramīdas virsotni. Tam ir daudz piemēru visās franču dzīves jomās: cilvēku izvēle, kuri ir jāsatiek (vai jāgaida) komercdarīJumos; les etoiles arhitektūra; Parīzes bulvāru loki un stari; pilsētas administratīvo rajonu spirālveida plānojuma sistēma; fakts, ka visiem jebkuras klases skolēniem visā Francijā jāmācās pēc vienas programmas vienādā tempā, kā to centralizēti noteikusi Izglītības ministrija Parīzē.