Vācijas lietišķā etiķete.
Īss ievads Vācijas un vācu tautas kultūrā.
Kultūras pamatorientācija 1. daļa.
Kultūras pamatorientācija 2. daļa.
Kultūras pamatorientācija 3. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 1. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 2. daļa.
Komunikācijas veidi.
Uzvedība sabiedriskās vietās.
Apģērbs.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 1. daļa.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 2. daļa.
Kā būt labam viesim vai namatēvam.
Biznesa kultūra.
Politika un valdība.
Mūsdienu Vācija ir demokrātiska valsts, federatīva republika, kas sastāv no atsevisķām federālajām zemēm, kuras apvieno parlamentāra valdība. Valsts galva ir kanclers, kura pilnvaras apstiprina bundestāgs (federālais parlaments) — Vācijas parlamenta apakšpalāta. Augšpalāta ir bundesrāts jeb federālā padome. Bundestāga locekļus ievēlē sabiedrība; bundesrāta locekļus ieceļ federālo zemju valdības. Kanclers sastāda kabinetu. Pastāv arī federālā tiesu sistēma un federālo zemju valdības, kuru struktūras veido federālo sistēmu.
Ievērojamākās politiskās partijas Vācijā ir:
- Kristīgi demokrātiskā savienība / Kristīgi sociālā savienība, galvenokārt Bavārijā (CDU/CSU) : centriska, tradkcīonāli katoliska partija; gados vecāki vēlētāji; sociāla tirgus ekonomika.
- Brīvā demokrātiskā partija (FDP): centriska, tradicionāli protestantiska.
- Sociāldemokrātiskā partija (SPD): par lielāku valsts ietekmi ekonomikā; intelektuāļi un strādnieki.
- Die Grunen (Zaļie): ļoti aktīva vides aizsardzības partija.
Skolas un izglītība.
Tāpat kā pārējā Eiropā, arī Vācijā izglītības sistēma tradicionāli nosaka jauniesu turpmāko dzīvi.
Pēc Grundschule (pamatskolas) beigšanas jaunieši stājas Gymnasium (vispārizglītojošā vidusskolā), Realschule (arodskolā) vai Hauptschule (tehniskajā vidusskolā).
No Gymnasium (ģimnāzijas) ceļš parasti ved uz Universität (universitāti) vai Fachhochschule (tehnisko augstskolu), kad nokārtots Abitur (grūts eksāmens vidusskolas kursa noslēgumā).
Realschule (arodskola) un Hauptschule (tehniskā vidusskola) sniedz izglītību vienotas sistēmas Berufsausbildung ietvaros (agrāk to dēvēja par Lehrling jeb mācekļu sistēmu), kurā skolēni turpina profesionālo izglītību, vienlaikus strādādami uzņēmumā, kas sponsorē viņu mācības. Amatnieka mācību laikā viņi apgūst daudzas iemaņas, un pēc skolas beigšanas viņus gaida darbs organizācijā, kura bija sponsorējusi viņu mācības.
Reliģija un demogrāfiskā situācija.
Ziemeļvācija pārsvarā ir protestantu (luterāņu) zeme, turpretī Dienvidvācija galvenokārt ir katoliska, lai gan abās teritorijās dzīvo abu konfesiju pārstāvji. Austrumvācijā jaunā paaudze ir audzināta oficiālā ateisma garā, un, lai gan tur var vērot spēcīgu ticības renesansi, tomēr arī tagad, pēc komunistu režīma krišanas, ļaudis interesē galvenokārt pasaulīgas lietas. Tāpat kā gandrīz visā Rietumeiropā, arī Vācijā vērojama nedaudz satraucoša iedzīvotāju skaita samazināšanās.
Apvienošanās rezultātā vairs nav ne Austrumvācijas, ne Rietumvācijas; valsti sauc Vācijas Federatīvā Republika (VFR). Tomēr Vācijas rietumi un austrumi ir reģioni ar atšķirīgu kultūru. Apvienošanās bija un arvien ir neparasti sarežģīts process (īstenībā tas bija pārsteigums jau no paša sākuma), tāpat arī abu Vāciju tuvināšanās ekonomiskās izmaksas bija daudz lielākas, nekā paredzēja agrāk. Starp citu, šī uzdevuma sekmīga izpilde liecina par Vācijas ekonomisko varenību. Agrāk izolētā Austrumvācija ir kļuvusi par stipri piesārņotu reģionu ar atpalikušu saimniecību, kur strādniekiem būtībā nav ne mazākā priekšstata par uzņēmējdarbības pamatprincipiem un dzīvesveidu Rietumos. So atšķirību, kā arī lielā finansiālā atbalsta dēļ, ko Rietumi sniedz Austrumiem, daudzi rietumu un austrumu vācieši netur labu prātu cits uz citu.
Bez Vācijas sadalījuma austrumos un rietumos vācu kultūras dzīvē manāmas arī atšķirības starp ziemeļiem un dienvidiem, protestantiem un katoļiem. Vāciešus, kas dzīvo uz biznesu orientētajās Rūras apgabala pilsētās, ziemeļos un austrumos līdz Prūsijai, uzskata par strādīgiem rūpniekiem, turpretī vāciešus, kuri dzīvo dienvidos, daudz konservatīvākajā Bavārijas reģionā, uzlūko par kūtrākiem, tradicionālākiem lauksaimniekiem. Šīs atšķirības mūsdienu Vācijā vēl saasina lielais viesstrādnieku pieplūdums no Turcijas un citām Tuvo Austrumu valstīm, kā arī no Austrumeiropas. Imigranti veic nekvalificētus darbus, bet daudziem vāciešiem nav darba, tas rada papildu grūtības jau tā saspringtajā valsts sociālo pakalpojumu sektorā. Jaunu kultūru un reliģiju (galvenokārt — islāma) ieplūšana Vācijā ir nopietns izaicinājums tās kultūrai un vāciešu identitātei.
Dīns Fosters
reklāma
