Īsa informācija par teritoriju.
Kultūras pamatorientācija 1. daļa.
Kultūras pamatorientācija 2. daļa.
Kultūras pamatorientācija 3. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās.
Komunikācijas veidi.
Uzvedība sabiedriskās vietās.
Apģērbs.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 1. daļa.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 2. daļa.
Kā būt labam viesim vai namatēvam.
Biznesa kultūra.
Džordžs Bernards Šovs ir teicis: "Amerikāņi un briti ir brālēni, kurus šķir kopīga valoda." Šajos vārdos rezumētas smalkās, taču lielās grūtības, kuras tikšanās brīžos rodas amerikāņiem un britiem. Vai nu tā ir mašīnas vadīšana pa dažādām ceļa pusēm (amerikāņi brauc pa labo pusi tieši tāpēc, ka briti brauc pa kreiso), atšķirīga galda piederumu lietošana ēdot (amerikāņi apmaina vietām nazi un dakšiņu tieši tāpēc, ka briti tā nedara), vai vārdu pareizrakstība (amerikāņi izmet burtu u, piemēram, vārdos colour un behaviour tieši tāpēc, ka tos raksta briti), britiem, amerikāņiem un citām angliski runājošām tautām jāpieliek lielas pūles, lai noskaidrotu kultūru atšķirības viņu starpā. (Starp citu, vārda briron (brits) vietā vispār pieņemts lietot vārdu brit, taču tikai neformālā situācijā.)
Galu galā, pirmie eiropieši, kas uz pastāvīgu dzīvi apmetās vietā, kurai bija jākļūst par Ameriku, bija britu piligrimi. Svarīgi atcerēties, ka piligrimi bija ceļojošu puritāņu grupa: sava laika radikālākie reliģiozie fundamentālisti, kuru gaumei pārāk katoliska šķita pat anglikāņu baznīca, ko radīja Henrijs VIII. Arī Anglikāņu baznīca neizjuta sevisķu patiku pret puritāņiem; tā izraisīja asinsizliešanu reliģisku iemeslu dēļ — pilsoņu karu, kas pazīstams kā Sarkanās un Baltās rozes karš. Protestanti drošāku pamatu zem kājām meklēja svešās zemēs: daži pārcēlās uz Nīderlandi, citi devās uz zemi Jaunās pasaules ziemeļos, kas tagad pazīstama kā Savienotās Valstis.
Tagad Lielbritānijas kultūra ir komplicēta un nemitīgi cīnās, lai noturētu līdzsvarā šīs abas fundamentāli atšķirīgās tradīcijas: aristokrātiskās, hierarhiskās, monarhiskās anglikāņu tradīcijas un reformistiskās, demokrātiskās, egalitārās puritāņu tradīcijas, kurās sakņojas amerikāņu vērtības. Abām tradīcijām Lielbritānijā ir dziļas vēsturiskas saknes, kas spēcīgi izpaužas arī mūsdienās. Britu monarhija tagad ir viena no nedaudzajām aktīvi funkcionejošām monarhijām, kas vēl saglabājušās pasaulē, bet demokrātisko tradīciju pirmsākumi attiecas uz 1215. gadu, kad tika parakstīta Lielā brīvību harta (Magna Carta Libertatum) un tauta piespieda karali nodot daļu varas parlamentam. Mūsdienu amerikāņi un briti saprotas tieši tāpēc, ka viņiem ir kopīgi izturēšanās modeļi, uzskati, kas dziļi sakņojas demokrātiskās protestantu reformācijas vispārējās idejās (indivīda brīvība, vienlīdzība, progress, pārmaiņas utt.). Mūsdienās amerikāņi un briti savstarpēji nesaprotas to reformistisko puritāņu ideju dēļ, kas veido amerikāņu kultūras kodolu un ir pretrunā ar tradicionālajām anglikāņu aristokrātiskajām, monarhistiskajām tradīcijām, pret kurām sacēlās amerikāņi (hierarhija, privilēģijas, status guo utt.).
Vēsturiskais konteksts
Ielūkojieties Lielbritānijas kartē, un jums radīsies izpratne par britu kultūras galvenajām īpatnībām. Vissvarīgākā īpatnība: tā ir sala. Kā "cietoksnis" sala britiem patiesi ir palīdzējusi norobežoties no Eiropas kaimiņiem (Londonas avīzē Times divdesmitā gadsimta sākumā bija šāds virsraksts: "Bieza migla pār Lamanšu, kontinents izolēts" (Heavt Fog Over Channel, Continent Cut Off)) — aizstāvēties pret epizodiskiem ienaidniekiem no kontinenta. Vēl mūsdienās Lielbritānijā pastāv spēcīga tendence sevi identificēt kā tautu, kas nepieder pie kontinenta, un tā izpaužas daudzās jomās: britu atturīgajā attieksmē pret Eiropas Savienības (ES) politiku, skeptiskā labumu vērtējumā, kurus varētu nodrošināt tunelis ("Chunnel"), kas tagad Lielbritāniju savieno ar Franciju un pārējo kontinentu. Vēl viena svarīga īpatnība ir laikapstākļi un klimats. Lielbritānija ir īstā vieta, kur var runāt par laiku: to dara visi, un parasti tas ir ne tikai pareizais veids, kā uzsākt īsu sarunu (un briti to kā līdzekli, lai izvairītos no konfrontācijas, pieprot ar apbrīnojamu meistarību), bet arī būtiskākais britu dzīves aspekts. Visumā valstī valda slikts un nemīlīgs klimats. Tas nosaka tādu attieksmi pret dzīvi, kad cilvēks atrodas konfrontācijā ar dabu un ir spiests domāt par visu, sākot no "saprātīga" apģērba un vēl gluži nepabeigta mājokļa, omulīgas istabas ar kamīnu un beidzot ar rūpniecības apvērsumu (tas pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ sākās Anglijā).
Nelielo salu valsti ar ierobezotiem dabas resursiem blīvi apdzīvo ļaudis, kas viļņveidīgas, tūkstošgadu ilgas invāzijas rezultātā radījuši īpašu salas iedzīvotāju identitāti un uzskatu sistēmu. Mūsdienu britu kultūra ir daudzu citu kultūru sakausējums. Pirmo vienoto pēcneolīta laika vietējo kultūru Britānijā radīja ķeltu tautas, kas Lielbritānijā un Īrijā ieradās ap 300. gadu pirms Kristus. Viņiem sekoja romiesi, tad vikingi, pēc tam normaņi (no Francijas ziemeļiem) un, beidzot, anglosakši — tautas no Saksijas apgabala Vācijā un no ģeogrāfiski netālās teritorijas, kuru veido "taisnleņķa trīsstūris' vietā, kur Dānijas pussala sastopas ar Vāciju (no šejienes nosaukums "angļi"— angļu val. angle nozīmē "leņķis" — tulk. piez.). Šis process noslēdzās ar mūsdienu angļu valodas un kultūras izveidošanos, vietējās ķeltu kultūras pakļaušanu. Ķeltu kultūras mūsdienu variantus pārstāv galvenokārt skoti (scots; nejaukt ar scotch — skotu viskiju!), īri un velsieši. Visi Lielbritānijas salas iedzīvotāji ir briti (british vai britons), tāpēc skotus, velsiešus un angļus kopā apzīmē ar īpašu vārdu "briti". Turpretī angļi nav ne skoti, ne velsieši, ne īri. Tādēļ britu identitāti ir ļoti svarīgi noskaidrot ar lielu piesardzību; pārpratumi var viegli pārtapt apvainojumos. Problēmu, protams, sarežģī fakts, ka angļi Īrijas salā pakļāvuši īrus, tas ir novedis pie politiska dalījuma — Ziemeļīrijā ziemeļos un Īrijas Republikā dienvidos. Iepriekš minētā Eiropas lielā reliģiskā sašķeltība atspoguļojas arī šo kultūras grupu politiskajā kartē. Ziemeļīrija pārsvarā ir protestantu zeme ar katoļu minoritāti, bet Īrijas Republika — galvenokārt katoliska. "Lielbritānija" ir politisks apzīmējums Skotijas un Anglijas karalistu savienībai, Velsas prinča zemei (principality), dažām mazākām salām (piemēram, Menai un Džērsi) un Ziemeļīrijai (protestanti to dažreiz nepareizi dēvē par Olsteru; patiesībā Olstera aizņem lielāku teritoriju nekā sešas grāfistes, no kurām sastāv Ziemeļīrija). Dažkārt Ziemeļīrijas protestantiem labāk patīk, ja viņus dēvē par britiem, nevis īriem. Uzrunājot kolēģus no šīm anglosakšu-ķeltu salām, esiet īpaši uzmanīgi. Tā kā mums ir atsevišķa ķeltu Īrijai, Skotijai un Velsai veltīta nodaļa, šeit runāsim tikai par angļiem.
Dīns Fosters
reklāma
