Imants Auziņš (1937-2013). Poēzija ir daiļliteratūras veids.

Imants Auziņš (1937-2013). Poēzija ir daiļliteratūras veids.

Vecais nams uz upes krasta.
Fokstrots. Tango. Valsis lēns.
Viņa ir tik neparasta,
Tu – tas dejojošais zēns.
 
Brīdi izejat. Un smalksnī
Ugunsputna aste deg.
Ko tur runā vesie alkšņi?
Kas tur Piena ceļā tek?
 
Vecais nams pie upes lēnas,
Toties dancis gana straujš.
Tavas rokas – ne vairs zēna –
Karstu augumu klāt kļauj.
 
Brīdi izejat. Rau, vērī
Paparde pirms ausmas zied.
Kas ir tādas naktis dzēris,
Tas var garas dienas iet.
 
Vecais nams pie smilšu kraujas.
Klusums. Aiznaglota rūts.
Aizplūst upe. Tukšas saujas.
Atvasara laukos dūc.
 
***
Ko lupas atceras,
Ko iegumējis augums –
To nedzēsīs nekas.
Šo balvu? nastu?žņaugu?
 
Kas darīts, nedarīts,
Kas nemīlēts, kas mīlēts,-
nāk visu dzīvi līdz,
Kaut aprakst dziļi dzīlē.
 
Ja gribam aizmirst – tad
Par kaujas lauku kļūstam,
Bet uzvaru nekad
mes galā neiegūstam,
 
Nav izdzēšams nekas,
Kā balvu nes vai žņaugu –
Ko lūpas atceras,
Ko iegumējis augums.
 
***
Ilgi tā kā snaudā grimis,
Tagad mosties – tagad brīns,
Raugies pārdzimis vai dzimis:
Sieviete un sarkans vīns.
 
Neizlemtā, neizšķirtā
Vakardiena līdzās iet,
Vienā gaišā matu cirtā
Garā pupa aug un zied!
 
Es pa garo pupu raušos
Tieši debess dzidrumā,
Maize pārtop medusraušos,
Ūdens – reibā šķidrumā.
 
Un aiz tālas mākoņmalas
Dieviņš nopūšas. Velns smīn:
- Ai, kā sader tie bez gala:
Sieviete un sarkans vīns.
 
Jums nepieciešams autorizēties lai atstāt komentāru
@mollimail.com
registrācija