Eriks Ādamsons (1907 –  1946). Poēzija ir daiļliteratūras veids.

Eriks Ādamsons (1907 – 1946). Poēzija ir daiļliteratūras veids.

Plaušas

Kaut deg mans skūpsts uz tavas sejas,
Jau paredzu es postu sev,
Jo tad, kad mūsu mutes smejas,
Es sadzirdu – raud plaušas tev.
 
Kā bērns raud plaušas miesā maigā,
Kā bērns, kas dzīvi mīl un mirst –
Bet es kā ārsts dzelzsrīku laikā
Tev krūtīs gribu zobus cirst.
 
Jo, apreibis no tavas dvašas,
Tev, slimās plaušas izraujot,
Es barbarmeitas plaušas brašas
Kā platānlapas gribu dot.

 

Klausīšanās dzeguzē

Klausījos dzeguzes balsī,
   par sevi un pasauli priecīgs,
Skūpstīdams meiteni smuidru
   uz lūpām, uz matiem, uz krūtīm.
 
Trīsdesmit skūpstu uz lūpām,
   uz stingrām un karstajām lūpām-
Lūpas kā sērmūkšļa ogas
   bij rūgtas un reizē tik saldas,
 
Piecpadsmit skūpstu uz matiem,
   uz spožiem un cirtainiem matiem-
Smaržoja mati kā virši,
   kā pasaulē brūkleņu mētras.
 
Klausījos dzeguzes balsī
   par sevi un pasauli priecīgs,
Skūpstīdams meiteni smuidru
   uz lūpām, uz matiem, uz krūtīm.-
 
Piecpadsmit skūpstu uz tvirtām,
   uz stāvām un dzirdajām krūtīm-
Krūšgaliem, puslodes abas
   kas rotā, bij mandeļu garša.
 
Dāvāju meitenei smuidrai
   pa skūpstam pēc «ku-ko» ikkatra,
Skaitīdams «ku-ko» un skūpstus,
   par sevi un pasauli precīgs.
 
Dzeguze aizsmaka pēkšņi.
   es satrūkos, klausījos.Klusu.
Meitene, rotaļu jauko
   kas saprata, apskāva mani.
 
Teicu es, paceldams galvu
    no tvirtām un dzidrajām krūtīm:
-Man tak bij jāskaita gadi,
   bet nevis šie nerātnie skupsti.
 
Gadi – cik ilgi vēl druvas
   man apstaigāt lemts būs un apkopt.
Bet ka es klausījos nule?
   Es smējos par mūžības balsi.
 
Nepiedos dzeguze, zinu,
   man nepiedos pareģe gudrā –
Pareģos īsu man mūžu,
   kad klausīšos nākamo reizi.
 
Izplauka ievas, un dvēsle
   mums apreiba – meitene strauji
Pieglauda mani pie krūtīm
   un sacīja valodā karstā:
 
-Neklausies dzeguzes balsī,
   bet skūpsti daudz mīlīgāk mani,
Daudz, vel daudz mīlīgāk skūpsti
   uz lūpām, uz matiem, uz krūtīm!
 

Matroža romance

Es eju rudens vakaros tai mazā kabarejā,
Kur neparasta mūzika un savāds smaids ik sejā.
 
Tur patīkami dejot var, tur laba garša vīnam,
Tur orientāļu vikingu un grieķu skaistules.
Tām siltā āda maigāka kā miza apelsīnam –
Par dažiem sudrabgabaliem to glāstīt varu es.
 
Es eju rudens vakaros tai mazā kabarejā,
Kur neparasta mūzika un savāds smaids ik sejā.
 
Lai svētīts Golfs un Gibraltars, kas neliedz man šo
                                                                    baudu!
Lai piemīlīgais Frīnas bērns ir svētīts arīdzan!
Ja sastapšu es skaistuli, kas neņems manu naudu,
Bet mani laipni uzlūkos, tā draudzene taps man.
 
Es eju rudens vakaros tai mazā kabarejā,
 
Kur neparasta mūzika un savāds smaids ik sejā.
 

Valdis Grēviņš ( 1895-1968 ). Dzejnieks.

Anšlavs Eglītis ( 1906 – 1993 ). Dzejnieks.

Eduards Aivars (1956). Dzejnieks.

Jānis Akuraters (1876-1937). Dzejnieks. 

Valdis Atāls (1950). Dzejnieks. 


reklāma

Iezīmes

Jums nepieciešams autorizēties lai atstāt komentāru
@mollimail.com
registrācija