Jānis Akuraters (1876-1937). Poēzija ir daiļliteratūras veids.

Mīlestība

Tie sauca mīlēt, mīlēt!...

Un tempļos gāja lūgties svētības,

Un priesters runāja, bet lielais Gars

No viņiem vaigu vērsa –

Kā no ubagiem.

Mēs sveši, apsmieti un nicināti

Bez tempļa satikāmies.

Un, dzirdot mūsu mīlas dziesmu saldu,

Gars nāca pats

Un smaidot mūs kā dievus svētīja

Miesa un dvēsele

Kā zieds ar smaržu kopā vīts,

Ar tavu miesu dvēsle mana,

Kā saistīts mūžam kopā rīts

Ar saules gaišo mirdzēšanu.

Un likas man, Dievs lēmis tā,

Ja tava nāves stunda sistu,

Ar tavu miesu mūžībā

Tad mana dvēsle kopā krīstu.

Pavasara mirklis

Pavasara zeme dvašo,

Putni kliedz, un rudens lapām

Cauri, zaļus dzietus dzenot,

Laužas laime.

Laime, laime, jauna mīla...

Lāsmo vakars magoņacīm,

Un es tavu roku savā

Lieku viegli.

Pārplins mērs, vismīļa, puto,

Ziedi plaukst un mēness laukos

Veras tava dvēsle vaļa

Ziediem līdzi.

Aši, aši pasniedz roku.

Dzīvība kā dūja aiztiek,

Aiztiek sārtām rožu kājām

Baltā dūja.

Aši, aši mirklis aiziet,

Pavasara zeme dvašo,

Un es tavu roku savā

Lieku viegli.