Šis krasts ir tavs, un šis ir laikam – mans,
Pie savas puses katram jāpieturas.
Te – parādās pret vidu sārta bura
Un uzplēš ūdeņus kā milzu spura.
Bet ūdeņiem tā vaina velkas ciet,
Un ūdeņi kā zivis – aukstasiņu.
Vai tiešām saukt par tumšu tādu dziņu,
Ka mūžam vilina uz krastu viņu,
Kurp manas domas – svētceļnieces brien!
Tev nebūs kārot to, kas nepienākas!
Bet to,kur beidzas prāts un neprāts sākas,
Vairs nespēj uzzibsnīt neviena bāka.
Un manis sauktais vārds – tas paliek mans,
Vien atbalss klaiņo vientuļa un tāla.
Bez piejaukumiem Daugava,bez māla,
Kā tiesnese, kā josla neitrāla...
***
Nē, nebūs ienākts svešā daļā,
Ja kādreiz gadās garām iet, -
Šīs durvis atstātas ir vaļā
Un mūžam netiek slēgtas ciet.
Nāc vien, kad viss tev liekas melnā,
Un pārāk neizbrīnies vis,
Ja te, aiz sliekšņa, kā uz delnas
Būs redzams katrs puteklis.
Pie ziemas zvaigžņu gaismas vājās
Pa savām šaubām rokos es.
Bet tu šeit jutīsies kā mājās
Un nost no skaļās pasaules.
Te dziedēsi ir manas brūces,
Tās skarot piesardzīgs un lēns.
Un nokritīs kā slapja trūce
No krūtīm akmens lietuvēns.
***
Balts mākonis kā auzu stipra,
Tam apkārt tīrums tumši zils.
Vai tur kāds strādā vēl ar stipri?
Cik lēni, lēni mēness dilst!
Man pusnakts sudrabs jāmet kaudzē –
Un tāpēc neder mēness vecs,
No spraudeņiem vēl jāieaudzē
Pa efejai.Un jāsarec
Tām asinīm, kas brūces dziedē,
(Ja mēness vecs, tad slikti dzīst).
Un drūmas domas jāizkliedē.
Kurš cits to labāk padarīs?
Un, ja jau tā,tad arī dzejai –
Ir tai savs rakstīšanas laiks.
Klau, viens pr maniem pantiem smejas:
Kaut kas nav īsts,kaut kas nav svaigs.
Savs laiks ir visam, mīļo brālīt,
Tev jāsagaida mēness jauns!
Būs mežus cirts un gaļu sālīt,
Un savu vārdu nebūs kauns.
1981 g.
Valdis Grēviņš ( 1895-1968 ). Dzejnieks.
Anšlavs Eglītis ( 1906 – 1993 ). Dzejnieks.
Eduards Aivars (1956). Dzejnieks.
Jānis Akuraters (1876-1937). Dzejnieks.
Valdis Atāls (1950). Dzejnieks.
