SLOVĒNIJA, HORVĀTIJA, SERBIJA,
BOSNIJA, MELNKALNE, MAĶEDONIJA,
ALBĀNIJA UN BULGĀRIJA
Balkānu reģiona lietišķā etiķete.
Īss ievads Balkānu reģiona tautu kultūrā.
Kultūras pamatorientācija.
Sasveicināšanās un iepazīšanās.
Komunikācijas veidi.
Uzvedība sabiedriskās vietās.
Apģērbs.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 1. daļa.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 2. daļa.
Kā būt labam viesim vai namatēvam.
Biznesa kultūra.
Bijušās Dienvidslāvijas un Balkānu zemēm ir daudz kopīgu paražu, tomēr valodu un reliģiju dēļ to starpā ir uzliesmojuši asi kultūras konflikti. Šī reģiona valstis ir Slovēnija, Horvātija, Serbija, Bosnija, Melnkalne, Maķedonija, Albānija un Bulgārija. Tāpēc ieskicēsim visparejas slāvu tradīcijas un paražas, kas sastopamas visās reģiona valstīs, pēc tam aplūkosim dažas atšķirības katrā zemē atsevišķi.
Teritorija, kas aptver bijušo Dienvidslāviju un Balkānus, atrodas uz vienas no pasaulē lielākajām robežlinijam; šeit saskaras lieli kultūras apgabali — austrumi ar rietumiem un dienvidi ar ziemeļiem. Šajā reģionā jau sen ir notikušas valodu un reliģiju sadursmes, pat pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Reģiona tautas tik ilgi dzīvo kaimiņos, ka tās cita no citas ir aizguvusas daudzas kultūras iezīmes. Ārzemniekam tīri labi noderēs vispārināts paražu un uzs atu apskats, jo daudzos gadījumos pietiek zināt tikai atsevišķas paražas un uzskatus, kas ir kopīgi visām valstīm. Taču zem šīs virspusējās līdzības slēpjas dziļas atšķirības, kas pirmām kārtām skar reliģiju un politiku (to atšķirības gadsimtiem ilgi ir izraisījušas kvēlu naidu un nesaprašanos). Balkānu reģiona tautu pasaules uzs ats var būt līdzīgs, taču politika un reliģija tur nereti ir izraisījusi vardarbīgus konfliktus. Mēs aplūkosim gan dienvidslāvu kopīgās izturēšanās normas, kas ikdienas dzīvē jāņem vērā ārzemniekam, viesojoties viņu valstīs, gan brīdināsim par fundamentālām kultūras atšķirībām, kuras var kļut par "lamatām" ārzemniekam kas ieradies ar vislabākajiem nodomiem un kam nav ne jausmas, kādus pārpratumus un negatīvas emocijas var izraisīt to nezināšana.
Vēsturiskais konteksts
Reiz kāds no maniem serbu kolēģiem aizsvilās, kad uzzināja, ko par viņa dzimteni domā Rietumos. "Ja mani senči nebūtu nesuši upurus," viņš teica, "Itālijā nebūtu notikusi renesanse, Rietumeiropā neienāktu apgaismība un pilnīgi iespējams, ka nebūtu ASV." Šāds viedoklis var šķist absurds, tomēr Serbija un viss apkārtējais reģions glabā spilgtas un senas vēsturiskas atmiņas. Mans kolēģis norādīja uz faktu, ka serbi stāvēja priekšējās aizsardzības pozīcijās, kad islāmticīgie turki iebruka Eiropā. Viņa arguments bija tāds, ka Serbija astoņpadsmitā gadsimta beigās noslēdza Eiropas vārtus, tādējādi veicinot Rietumeiropas uzplaukumu. Protams, to pašu saka horvāti, bet piebilst, ka viņiem, kad serbi tika sakauti, nācās uzkraut sev mugurā vēl smagāku nastu un cīnīties divās frontēs. Protams, Eiropas plašākā kontekstā debates par šo tautu lomu ir bezgalīgas, tāpat kā par to, kurš nesis lielākus upurus un kurš ir vainojams, ka situācija ir tāda, kāda tā ir.
Ieskicēsim kultūras situāciju: visās reģiona valstīs (izņemot Bulgāriju un Albāniju) runā serbhorvātu valodā, ko saprot vairums iedzīvotāju (neatkarīgi no kādas etniskās grupas atteikšanās lietot citas grupas valodu). Tomēr Slovēnijā un Horvātijā Rietumu un Romas Katoļu baznīcas kultūras tradīciju ietekmē serbhorvātu valodā lieto latīņu rakstību.
Serbijā un Maķedonijā lieto serbhorvātu valodas kirilicas variantu, jo šo tautu kultūras pieder pie Austrumu pareizticīgajām baznīcām (Serbijas Pareizticīgās baznīcas un Maķedonijas Pareizticīgās baznīcas), kurām ir vēsturiska saikne ar Konstantinopoli. (Nav brīnums, ka horvātiem galvenais sabiedrotais Eiropā ir Vācija, bet serbiem — Krievija.)
Šo situāciju vēl vairāk sarežģī fakts, ka horvāti un serbi kopā karoja pret turku iebrucējiem, kuri šajā reģionā izplatīja islāmu. Kosovas provincē Dienvidserbijā, kur dzīvo galvenokārt islāmticīgie albāņi, pirms vairākiem gadsimtiem cīņā ar musulmaņu iebrucējiem modās serbu dziņa pēc nacionālās neatkarības.
Albānija un Bosnija pārsvarā ir musulmaņu valstis (abās zemēs vietējie iedzīvotāji savulaik pieņēma islāmu); Albānijas pirmiedzīvotāji bija Vidusjūras apgabala illīriešu cilšu pēcteči, tāpēc tur piespiedu atgriesanās pie kristietības nenotika; turpretī Bosnijā tā notika — pa daļai tāpēc, ka bosniešus viņu kaimiņi uzskatīja par saviem ciltsbrāļiem, un tie Bosnijas musulmaņi, kas pie kristietības neatgriezās, izjūt īpašu nepatiku no horvātu un serbu puses.
Maķedonija kultūras ziņā laikam gan ir reģiona viskomplicētākā zeme. Atrazdamās konkurējoso kaimiņzemju lokā, Maķedonija apbrīnojamā kārtā ir saglabājusi savu suverenitāti. Šīs bijušās Dienvidslāvijas republikas dienviddaļa ir plašāka apgabala — Maķedonijas — ziemeļdaļa, bet šī apgabala dienviddaļa ietilpst Ziemeļgrieķijā, tāpēc grieķi ļoti baidās, ka viņu ziemeļu kaimiņvalsts ar tādu pašu nosaukumu "Maķedonija" un vienādu ticību varētu mēģināt sev pievienot Ziemeļgrieķiju (tādi mēģinājumi vairākas reizes, jau kopš Maķedonijas Aleksandra, ir notikuši pagātnē). Tāpēc grieķi Maķedonijas valsti dēvē par Skopjes Republiku (pēc valsts galvaspilsētas nosaukuma). Daudzi bulgāri Maķedonijas austrumos vēlas apvienoties ar Bulgāriju, pārējos maķedoniešos izraisot bažas, ka viņu valsts austrumdaļu varētu anektēt kaimiņvalsts. Serbi Maķedonijas ziemeļos uzskata, ka daļa valsts ir Serbijas teritorija, tādēļ maķedonieši ir noraizējušies, ka tas Serbiju mudinās agresīvi izvirzīt pretenzijas uz Ziemeļmaķedoniju. Beidzot, Maķedonijas rietumdaļā dzīvo galvenokārt albāņi (musulmaņi), kurus emigrēt no Maķedonijas šantāžas ceļā skubina pārējie maķedonieši, kas baidās, ka Kosovu un Rietummaķedoniju varētu inkorporēt
Dīns Fosters
reklāma
