Spānijas lietišķā etiķete.
Īsa informācija par teritoriju.
Kultūras pamatorientācija 1. daļa.
Kultūras pamatorientācija 2. daļa.
Kultūras pamatorientācija 3. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 1. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 2. daļa.
Komunikācijas veidi.
Uzvedība sabiedriskās vietās.
Apģērbs.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 1. daļa.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 2. daļa.
Kā būt labam viesim vai namatēvam.
Biznesa kultūra.
Šodien kā Eiropas Savienības dalībvalsts Spānija (tāpat kā vairums reģiona valstu) atkal kļūst par svarīgu spēles dalībnieci pasaules arēnā; tūristiem un uzņēmējiem tā atklājas kā kontrastu un neparastas daudzveidības zeme. Par spīti priekšstatam par Spāniju kā 15. gadsimta despotisko Kastīliju un tās ietekmei Jaunās pasaules attīstībā, šī zeme vienmēr ir cīnījusies par apvienošanos saliedētā nacionālā vienībā. Par varenu valsti Spānija kļuva savas vēstures apogejā piecpadsmitajā gadsimtā karaļa Ferdinanda un karalienes Izabellas valdīšanas laikā.
Mūsdienu Spānija, tāpat kā gandrīz visā tās iepriekšējā vēsturē, ir dažādu atšķirīgu apgabalu apvienība, kur katram apgabalam ir individuālas, unikālas iezīmes. Centrālais Kastīlijas reģions (Castilla; tā nodēvēts daudzo piļu dēļ) ir karaļa zeme ar centru Madridē. Šeit rodamas konkistadoru kultūras saknes. Ziemeļaustrumos atrodas Katalonija, tik atšķirīgs apgabals, ka vietējā — kataloniešu valoda oficiāli atzīta par vienu no Eiropas Savienības patstāvīgajām valodām. Tikpat lepni un neatkarīgi ir arī tās iedzīvotāji.
Madridieši (madrilenos) sevi uzskata par aristokrātiskās kultūras tradīciju lepnajiem sargātājiem, turpretī katalonieši sevī saskata mūsdienīgus cilvēkus, kas ir slaveni ar rosīgu uzņēmējdarbību, moderno mākslu (atcerieties izcilo kataloniešu mākslinieku Pikaso un Gaudi arhitektūras šedevrus Barselonā) un tirgošanās prasmi.
Brīžiem starp kataloniešiem un kastīliešiem uzverd ne visai draudzīgas attiecības. (Starp citu, spāņu valodai Spānijā ir daudz dialektu. Vairums spāņu runā kastīliešu valodā. Vistīrākā formā tā sastopama Madridē, kur daudzi, bet ne visi, vārdus, kuros ir šņāceņi, izrunā ar šļupstošu pieskaņu. Šī maniere cēlusies no galma un aristokrātu vēlēsanās pieglaimoties karalim Karlosam V, kas šļupstēja).
Lamančas apgabals uz dienvidiem no Madrides kādreiz bija tuksnesīgs un nomaļš līdzenums, kur ganīja lopus.
Galisija ziemeļrietumos, iespējams, bija Spānijas visnabadzīgākais reģions, taču tas ir pazīstams ar jūras veltēm un skarbo, kolorīto lauku dzīvesveidu.
Estremadura, apgabals pie Portugāles robežas, laikam gan ir viens no mežonīgākajiem, mazāk izpētītajiem apgabaliem visā Eiropā.
Pireneju kalnu abās pusēs— Spānijas ziemeļos un Francijas dienvidos atrodas Basku zeme. Tur dzīvo neatkarību alkstoša tauta, kurai nekad nav bijusi sava valsts. Basku kultūru un valodu etnogrāfi saista ar pirmsromiešu laikmeta Eiropas pirmiedzīvotājiem. Laiku pa laikam šai reģionā uzliesmo nemieri, kad basku neatkarības cīnītāji no valdības Madridē pieprasa suverenitāti un neatkarību. (Basku pilsētā Pamplonā joprojām notiek tradicionālie Sanfermina svētki (Fiesta de San Fermin), kad pa pilsētas ielām auļo vērši. Arī melnās beretes un sarkanie kaklauti, kurus valkā šajos svētkos, ir savdabīga basku atšķirības zīme.)
Vēl jāmin Andalūzija — kultūras apgabals Spānijas dienvidu piekrastē, kur par virskundzību sacentās (un joprojām sacenšas, tikai jaunā un atšķirīgā veidā) spāņi, mauri un čigāni. Tas ir apgabals, kur, saskaroties spāņu, arābu, franču un angļu kultūrai, veidojusies Seviljas flamenko kultūra un kur spāņu barokā atspoguļojas šī reģiona kultūru apbrīnojama sintēze. Tomēr, par spīti atšķirībām, priekšstats par "spāniskumu" vairumam spāņu saistās ar piederību pie vienotas (un augošas) nacionālas Spānijas valsts.
Vēsturiskais konteksts.
No pussalas, kuru apdzīvoja karojošas ciltis un kurā iebruka svešas armijas (no Romas, Francijas un Ziemeļāfrikas), kur piecpadsmitajā gadsimtā izveidojās pasaules varenākā impērija (tai bija ievērojama loma uz Eiropas politiskās skatuves turpmāko divu gadsimtu ticības karos), līdz varenības zaudēšanai industriālajā pasaulē un sabiedrības sašķeltībai pilsoņu kara rezultātā — šādu milzīgu soli Spānija ir spērusi atpakaļ. Būtu interesanti palūkoties, ko Spānijai nesīs nākotne. Amerikāņiem interesē, cik liela nozīme Spānijas izcilajai kultūrai ir bijusi Rietumu puslodes attīstībā. Ziemeļamerikas kultūras likteni lielā mērā noteica ieceļotāji no Ziemeļeiropas (sākumā to mtsgat bija reliģiski vai personīgi motīvi), turpretī Spānija savu misiju veica Centrālamerikā un Dienvidamerikā (kas ir pazīstama arī kā Latīņamerika), šīs jaunās zemes apgūstot Spānijas karaļa un Romas katoļu dieva vārdā. Kamēr Spānija pieredzēja savas impērijas norietu un virzījās no viena vēstures pagrieziena uz nākamo, tās varenā ietekme uz jaunapgūtajām zemēm saglabājās un kā spēcīgs faktors palīdzēja veidoties Latīņamerikas tautām. Ja vēlaties izjust piecpadsmitā gadsimta Spānijas konkistadoru garu, nebrauciet uz Madridi: šī pilsēta — un tas attiecas uz visu Spāniju — ir krietni vien mainījusies. Labāk dodieties uz mūsdienu Kito, Limu vai Bogotu. Tur jūs ieraudzīsiet spāņu kundzības rezultātus unlabā vai sliktā nozīmē — raksturīgus spāņu konkistadoru kultūras elementus.
Dīns Fosters
reklāma
