Ēšanas un dzeršanas etiķete 1.daļa. Spānijas lietišķā etiķete.

Ēšanas un dzeršanas etiķete 1.daļa. Spānijas lietišķā etiķete.

Spānijas lietišķā etiķete.

Īss ievads Spānijas un spāņu tautas kultūrā. 
Īsa informācija par teritoriju. 
Kultūras pamatorientācija 1. daļa.
Kultūras pamatorientācija 2. daļa.
Kultūras pamatorientācija 3. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 1. daļa.
Sasveicināšanās un iepazīšanās 2. daļa.
Komunikācijas veidi.
Uzvedība sabiedriskās vietās. 
Apģērbs.
Ēšanas un dzeršanas etiķete 2. daļa.
Kā būt labam viesim vai namatēvam.
Biznesa kultūra.

Ēdienreizes un tipiski ēdieni. 

Brokastis (el desayuno) liek galdā no pulksten 7.30 līdz 9.00 no rīta, tajās parasti ir kafija, apaļmaizītes, sviests un marmelāde kā ikvienās mazajās kontinentālajās brokastīs. Rīta kafija parasti ir cafe con leche (ar karstu pienu). Brīnišķīgs brokastu gardums ir churros — ar cukuru klātas ceptas mīklas standziņas. Nepalaidiet garām izdevību tās nobaudīt.

Pēc tradīcijas galvenā dienas ēdienreize ir pusdienas (el almuerzo). Šodien pat lielajās pilsētās tā ir visai komplicēta procedūra, kas ilgst vairākas stundas (parasti, ja tās ir svarīgas lietišķās pusdienas). Taču pusdienās var būt arī uz ātru roku apēsta sviestmaize vai salāti sviestmaižu veikalā uz ielas stūra. Pusdienas pasniedz no pulksten 13.00 vai 13.30 līdz 14.30 (dažreiz pat vēlāk). Tās parasti sastāv vismaz no viena ēdiena, bet var būt divi un vairāk ēdieni (viens karstais un viens aukstais, viens zivju un/vai gaļas ēdiens ar salā-tiem). Pat ātrajās lietišķajās pusdienās ir galvenais ēdiens, deserts un kafija. Svētdienā, ģimenes dienā, galvenā maltīte ir vakariņas, ko parasti pasniedz no pusdienlaika un kas turpinās līdz vēlam vakaram.

Vakariņas (la cena) visbiežāk liek galdā no pulksten 19.30 līdz 20.30. Lielajās pilsētās vakariņas pat nedēļas vidū nesākas agrāk par pulksten 22.00 vai vēlāk un nereti ievelkas pāri pusnaktij. Visi restorāni, izņemot tūristu restorānus, ir slēgti pirms pulksten 20.30 vai 21.00. Ja galvenā dienas maltīte ir pusdienas, tad mājās ģimenē ēd vieglas vakariņas. Ja vakariņas ir formālākas un tiek ieturētas ārpus mājas, pirms tām visbiežāk pasniedz dzērienus un našķus asu uzkodu bārā (tapas bar) un tikai pēc tam dodas uz restorānu. Ja jūs uzaicina turp doties, teiksim, ap pulksten 20.00, varat pieņemt, ka tas patiesībā ir tapas bar un jūs uz turieni ejat, lai pirms došanās vēl uz kādu citu vietu vienu stundu baudītu dzērienus; ja neesat pārliecināts, jautājiet. Daži ļaudis sāk un beidz savas maltītes tapas bāros, taču, ja jūs izklaidējaties visu nakti, tapas parasti ir tikai pirmā pietura. Plaši izplatīti ir tapas bāri, kur var nogaršot specifiskus uzkožamos, piemēram, jūras veltes, kalmārus, sēnes (tajos vienmēr ir olīvas un maize). Tapas bāros visbiežāk tiek pasniegts heress (jerez) vai vermuts. Heresi ir unikāli Spānijas vīni ar riekstu garšu, un tie jābauda degustējot. Vairums heresu, kurus dzer tapas bāros vai pirms maltītes, ir sausie (fino vai manzanilla, kas mutē atstāj nedaudz sāļu garšu, pie kuras jāpierod). Pēc vakariņām pasniedz saldos un krēma heresus. Tapas bāros spāņiem patīk dzert jauktos, bieži vien saldos dzērienus, kas pagatavoti no alkohola un Sprite, 7 Up vai Coca-cola. Vīnu parasti pasniedz pie vakariņām. Vienalga cik vienkāršs vai dārgs tas būtu, vīnu izraugās rūpīgi, lai tas pēc iespējas labāk papildinātu ēdienu. Vakariņas nereti beidzas ap pusnakti, bet var turpināties krietni vēlāk, ja visi jūtas omulīgi.

Bez tapas bāriem visur, protams, sastopamas kafejnīcas. Turp var doties parunāties, kaut ko uzkost, iemalkot tēju vai kafiju, kādu dzērienu, aperitīvu vai nogaršot kūku. Kafejnīcas darbojas visu diennakti, tām ir galdiņi telpās un uz ielas (ja atļauj laikapstākļi). Galdiņi ir mazi un bieži vien atrodas cits citam blakus, tāpēc ir svarīgi, lai viesi izjustu privātu atmosfēru. Līdzko jums ierāda vietu (vairumā gadījumu jūs to izraugāties pats), pienāk viesmīlis, un jums jābūt gatavam pasūtīt maltīti. Ja jūs izsaucat viesmīli, lai samaksātu rēķinu, — viesmīlis gaidīs pie jūsu galdiņa līdz brīdim, kad būsiet samaksājuši. Vispār kafejnīcā varat sēdēt, cik ilgi vēlaties; neviens nelūgs Jūs aiziet, ja pats to nevēlēsieties. Tā tas ir gandrīz visās kafejnīcās — gan pilsētās, gan laukos. Taču, lai cik arī neformālas būtu kafejnīcas, Spānijā nav pieņemts staigāt pa ielām un ēst (lai gan tirgos un citās vietās ir pārtikas kioski, kur, piemēram, var nopirkt saldējumu un sviestmaizes; tomēr parasti kioskā nopirktais pārtikas produkts tiek apēsts turpat vai kioska tiešā tuvumā, vienalga, vai tur ir galdiņi vai to nav). Dažkārt tapas un parastos bārus sauc par mesons, tie parasti ir nedaudz romantiskāki un ērtāki.

Reģionālās atšķirības.

Spānijā, pat valsts vidienē Madridē, lieliskas ir jūras veltes, šķiet, ka madridieši visu laiku saņem vissvaigākos jūras produktus. Paelja (paella) ir jūras produktu, dārzeņu un gaļas maisījums (parasti pikantu chorizo desu formā); mariskada (mariscada) ir līdzīga paeljai, bet tā parasti satur tikai jūras produktus.

Obligātas piedevas pie šiem ēdieniem ir verde jeb zaļā mērce (galvenokārt ar ķiplokiem, pētersīļiem un eļļu) vai rojaj eb sarkanā mērce (galvenokārt ar ķiplokiem, Jamaikas pipariem un eļļu). Īpašs ēdiens no Katalonijas ir sarsuela (zarzuela) — sautējumam līdzīga mariskada. Ja vien rodas izdevība, nobaudiet calamari (kalmāru, ko parasti gatavo paša šķidrumā), zuti, omāru, garneles un kādu no brīnišķīgajām zupām: sopa de ajo (ķiploku zupa), cocido madrileno (zupa ar dārzeņiem un gaļu) un īpašo andalūziešu auksto zupu (gazpacho) ar bagātīgām ķiploku un tomātu piedevām. Visu spāņu desertu kvintesence, protams, ir augļu pīrāgs, bet iecienīts saldums maltītes beigās šokolādes vietā ir marcipāns jeb turron (ciets merengas veida saldums no mandelēm un vaniļas). Pēc galvenā ēdiena, pirms saldā ēdiena vai tā vietā var pasniegt arī brīnišķīgos spāņu sierus.

 

Tipiski dzērieni un tosti.

Pusdienu sākumā parasti pasniedz jauktos dzērienus; pirms maltītes mēdz baudīt heresu vai vermutu. Kad sākas maltīte, vairumā gadījumu tiek pasniegts vīns un alus. Spānijā vīnu rūpīgi izraugās kā attiecīgā ēdiena papildinājumu, tāpēc, mainoties ēdieniem, var mainīties arī vīni. Pie uzkožamaj iem vai zivīm pasniedz baltvīnus (blanco), bet sarkanvīnus (tinto) — pie uzkožamajiem un gaļas. (Parastie uzkožamie jeb pirmais ēdiens ir šķiņķis — jamon un melone.) Jums var piedāvāt vairākus dažādus baltos vai sarkanos vīnus. Tādā gadījumā parasti vispirms pasniedz smalkāko sarkano vai balto vīnu, lai jūs labāk varētu izbaudīt tā garšu. Saldāko deserta vīnu var pasniegt pie deserta, bet pēc maltītes parasti pasniedz liķieri. Spāņu vīni ir slaveni visā pasaulē, tie konkurē ar franču vīniem. Lieliski ir spāņu dzirkstošie vīni (cavas), kurus var dzert kā šampanieti maltītes sākumā, tās laikā vai noslēgumā. Brīnišķīgi ir spāņu brendiji, kurus dzer maltītes beigās.

Vīnu dzer pusdienās un vakariņās, bet lauku rajonos, kur audzē vīnogas, tas var būt pat uz brokastu galda. Nekad neko nepievienojiet vīnam, bet ēdienam kaut ko (sāli, piparus, kečupu utt.) pievienojiet uzmanīgi (tā jūs parādāt, ka ēdiens nav bijis labi pagatavots). Visbiežāk teiktais tosts ir salud (uz jūsu veselību).

 

                                                    Dīns Fosters    


Jums nepieciešams autorizēties lai atstāt komentāru
@mollimail.com
registrācija