Vecais nams uz upes krasta. Fokstrots. Tango. Valsis lēns. Viņa ir tik neparasta, Tu – tas dejojošais zēns.
Es mustangs – brīvības ērzelis naigs, Brienu pa ziedu pļavu, Zirdziski maigs.
Tie sauca mīlēt, mīlēt!... Un tempļos gāja lūgties svētības, Un priesters runāja, bet lielais Gars No viņiem vaigu vērsa – Kā no ubagiem.
Reiz čigāniete bija man. Patiesitā man piederēja. Mēs nogūlāmies dārza malā. Es drebēju, bet viņa smējās.